Espresso kafijas pupiņas

Brazīlija, Campos Das Vertentes 80 % / Kolumbija 20 %

Māksliniekam Niklāvam Strunkem (1894–1966) dzejnieks Aleksandrs Čaks un citi laikabiedri piedēvē itāliskā sveiciena “čau” (“ciao”) ieviešanu Rīgā.

Kamēr vienaudži traucās uz Parīzi, slavenākais “latviešu itālis” no 1923. līdz 1927. gadam dzīvoja Romā, Kapri salā un Florencē, apceļojot arī Venēciju, Toskānu, Neapoles līča un Amalfi piekrasti.

Mūžīgajā pilsētā Itālijas savaldzinātais pittore lettone īrēja darbnīcu Vatikāna apkārtnē, Florencē – Oltrarno vecpilsētā, bet Kapri apmetās Marina Grande pusē.

Itālijā pavadītie starpkaru gadi būtiski rosināja daudzpusīgā latviešu modernista un vecmeistaru mācekļa oriģinālo māksliniecisko izteiksmi.

Lakoniski abstrahētā kompozīcija, proporciju un ritma harmonija un spilgtās lokālkrāsas padara nelielo uz koka pamatnes gleznoto “Sorento” (1924–1925) par vienu no “latviešu itāļa” Niklāva Strunkes stājglezniecības ikonām.

Itālijas periodā mākslinieka rokrakstā oriģināli saplūda modernistiska ģeometrizācija un itāļu primitīvistu ierosmes.

„Man vienmēr ir bijusi tieksme atgriezties mājās pie dabas. Ja varētu tur palikt, iesakņoties rudens sākumā un pārziemot, tad varbūt nāve nešķistu tik baisa.”

Mākslas darbs risina bailes no nāves, mēģinot rast komfortu tajā. Balstoties latviešu mutvārdu folklorā un nāves ekoloģiskajā faktorā, māksliniece cenšas normalizēt ideju par nāvi.

Stardisciplinārā mākslas darba kompozīcija ir meditācija par bailēm no nāves. Gleznās atainotās mitoloģiskā meža kompozīcijas rada sajūtu par esamību vietā un laikā, starp dzīvi un nāvi. Smarža un skaņa papildina atmosfēru ar asociācijām par dabu, kas maņu līmenī līdz galam neatbilst patiesībai, tādējādi radot savādu noskaņu. Skatītājs ir aicināts pavadīt laiku šajā noskaņā, sajust komfortu, ļauties notiekošajam.

Robert Rūrāns, Professions, 2018, Zuzāns Collections

Roberts Rūrāns ir ilustrators un mākslinieks, kurš pazīstams ar vienkāršām, taču izteiksmīgām formām, spilgtām un skaidri strukturētām kompozīcijām, kā arī smalku ironiju. Viņš sadarbojies ar dažādām kultūras institūcijām, medijiem un zīmoliem gan Latvijā, gan pasaulē – to vidū ir The New York Times, Olimpiskās spēles, Hermès, airBaltic un Madara Cosmetics. Viņa pirmā personālizstāde "Kastanis un Visums" mākslas centrā "Zuzeum" atklāj mākslinieka daiļrades plašo amplitūdu – no drosmīgām ilustrācijām līdz personiskākiem un garīgākiem tēliem.

Filipa Šmita personālizstāde “LET’S GET SUN-KISSED”

No 14. maija radošās rūpnīcas “Veldze” izstāžu zālē būs skatāma fotomākslinieka Filipa Šmita personālizstāde “LET’S GET SUN-KISSED” (“Saules Skūpstā”). Izstādē pirmo reizi publiski apkopotas pēdējo piecu gadu laikā tapušās analogās fotogrāfijas un inscenēto situāciju tēlojumi, tostarp Latvijas Mākslas gada balvai nominētā hepeninga iemūžinājums.

Filipa Šmita radošā prakse ir cieši saaugusi ar analogo fotogrāfiju un konceptuālām intervencēm urbānajā vidē, pilsētas publisko telpu pārvēršot par platformu cilvēku un vides mijiedarbības pētījumiem. Iedvesmojoties no 20. gadsimta 50. gadu avangardiskās Situacionistu Internacionāles kustības un dérive (neplānotu pastaigu) idejas, mākslinieks pilsētu tver kā dzīvu organismu, kurā ierastie ikdienas rituāli iegūst jaunas, brīvākas formas.

Izstādes darbos tvertais sirreālais noskaņojums kalpo kā pretinde nerimstošajiem politiskajiem konfliktiem un ikdienas steigai, akcentējot ilgas pēc mentālās veselības kopšanas. Inscenētie atpūtas rituāli svaigā gaisā un saules gaismas tveršana nav bēgšana no realitātes, bet gan utopisks aicinājums būvēt cieņpilnus attiecību tiltus starp dažādām paaudzēm un viedokļiem. Izstāde burtiski piesaka sevi kā asprātīgu, īslaicīgu risinājumu situacionistu filozofa Ivana Chtcheglova slavenajam apgalvojumam, ka pilsētā vairs nav neviena saules tempļa.

Mākslas darbs: Filips Šmits. Hepenings un fotogrāfiju sērija “Saules skūpstā” (2021–2026), nominācija Latvijas Mākslas gada balvai, radošās izcilības Adwards XVIII sudraba pakāpes ieguvējs.